Drukāt
2383 skatījumi

Ezeros, apkārt ābeļdārzam, bija daudz dažādu koku. Tur bija arī viena kļava, laikam vectētiņa Jorģa stādīta. Pavasarī, kad kusa sniegs un koka dzīslās  sāka tecēt sula, mans tēvs Augusts ieurba kļavu sulas, ievietoja urbumā tekni, tajā tievu, taisnu zariņu  un tad  piestiprināja trauku.

Agri no rīta es gāju uz otru dārza galu pārbaudīt trauku . Tavu brīnumu, pa nakti trauks bija pietecējis pilns! Es nometos uz ceļiem un dzēru no trauka. Sula bija ļoti salda. Tad es zariņu liku atpakaļ, līdz nākamajai dienai.

Pagalma vidū vectētiņš bija iestādījis divas kļavas. Kad es vēl biju maziņa un spēru savus pirmos soļus, vienu kļavu nozāģēja līdz pat zemei, lai netraucē staigāt.

Otra kļava iepriecināja mani visu bērnību. Kļavas stumbrs bija ļoti resns, miza zaļgan brūna un rievaina. No šīs kļavas tēvs sulu nekad netecināja, jo saudzēja koku. Dažreiz pavasarī ,zem koka,  es biju atradusi kādu gaiši zaļu oliņu, kas bija izkritusi no ligzdas, vai varbūt strazdu māte izmeta, kad putnēni jau bija izšķīlušies, tas gan notika ļoti reti. Uz viena zara pakāra šūpoles. Pavasarī, kļavas ziedēšavas laikā, es sev līmēju kļavas zieda degunu. Nu man bija garš, zaļš deguns!

Mana māte Minna vāca kļavu lapas un vēra tās uz linu aukliņām. Cik skaistas izskatījās sarkanas, dzeltenas, oranžas, zaļas kļavu lapu virtenes! Kad māte cepa maizi, viņa zem katra kukulīša lika 4 kļavu lapas un tad lika maizīti krāsnī. Pēc brīža viss pagalms smaržoja pēc kļavu lapām un tikko izceptas maizes!

Rudenī sakritušās lapas sagrāba vairākās kaudzēs. Kā man patika iekrist mīkstā lapu kaudzē visā augumā, vārtīties, mētāties ar lapām un kliegt pilnā balsī aiz prieka! Mans bērnības draugs Bilis skraidīja apkārt, rēja un ,jokodamies, centās man iekost. Kad es redzu kļavas- jūtu, tās man radniecīgas.

Kad lauku mājās ēdu rudzu maizi, vienmēr skatos vai kukulīša otrā pusē nav kļavu lapas nospiedumu. Nav – diemžēl!