Baltmaizi mūsmājās ēda tikai svētkos. Tēvs gāja uz veikalu, atnesa maisiņu ar miltiem un nedaudz rauga, reizēm arī rozīnes. Mamma iejauca mīklu spainī un lika to raudzēties tēta gultā, zem dūnu segas, siltumā.
Raugs nogatavojās krūzē uz plīts malas, dažkārt siltas, smaržīgas un pūkainas putas pārvēlās pāri krūzes malai. Tās bija saldas, es bieži putas garšoju, bet vienu reizi pat izēdu tās visas. Tik pat patīkami bija arī zvejot no mīklas rozīnes.
Mamma prata cept brīnišķīgu pīrāgu ar rozīnēm, bet tad es vēl biju pārāk maziņa un tāpēc neiegaumēju, kā viņa to darīja.
Kad mamma ravēja dārzu, viņa vienmēr atstāja katru magones stādiņu, pat vissīkāko, bet vasaras otrā pusē novāca jau gatavās magoņu galviņas. Visu ziemu viņai maisiņā glabājās sudrabainās magoņu sēkliņas. Es ar baudu tās liku mutē ar lielo karoti un ilgi košļāju, līdz mutē parādījās salds, balts pieniņš.