(Veltījums aktuālam dienas jautājumam) 1999.gada 5.martā
Lai paveiktu iecerēto, vajadzēs īsā laika posmā daudz un cītīgi strādāt. Visu nāksies padarīt vienai pašai, ja kādu iesaistīs visu tikai sabojās: sāks atrunāt, pierādīt pretējo jau iecerētajam, taupīt lietas.
Instrumentus izmantošu tos pašus: koka āmuru, rupji tēstu parketa dēlīti, dažāda izmēra kaltis, zāģi, cirvi, nevar zināt kas vēl varētu noderēt. Visu likšu lietā.
Kaut ko varēs nomest no darbagaldiem vai uzstiept augšā, piemēram, uz jumta- jumts ir plakans un mest lejā, un tad jau redzēs, kas sanāks. Vajadzētu izvēlēties laiku, kad neviens nestaigā, lai nav lieku upuru un uztraukumu no mājas iedzīvotāju puses. Vairāk drošības. Vienkārši grūst veidojumus lejā no plauktiem un darbagaldiem u. t. t.
Iecere radās pēc ģīboņa no neēšanas – tikai mazs maizes gabaliņš, ūdens un dāvināta ķiploka šķēlīte garšai. Bezmiegs mocīja jau sen. Galvā visādas domas... Tagad viss ir skaidrs tikai tā, visu pati, nekādu pārdomu – pie darba, neatkāpties vājuma brīdī. Arī tas jāparedz.
Darba kārtības plāns nav vajadzīgs. Kas trāpīsies pa rokai, ar to arī jāsāk. Nepieciešams viss iekšējais spēks: gribu-daru-izdodas!
Te arī sākums „Pašportrets”. Ne jau bez citu līdzdalības radīts. Galva kā kubs, acis – mājiņas, dziļi iesēdinātas. Deguns varens, kā kopīgas masas atkārtojums, pagarināts, ar izteiktu kūkumu un spārniem, lūpas cieši sakļautas, vaigi veidoti plastiski, satur visu kuba smagumu. Materiāls ir izturīgs, nav jāpielieto spēks, var darīt savādāk: paņemt garu un resnu virvi (ar to pie pārcelšanās tika pārsieti saiņi), aptīt ap galvu, vairākas reizes ap kaklu, cik atļauj virves garums, šur tur nostiprināt ar mezgliem, lai izskatītos vēl izteiksmīgāk, un tad jau redzēs kā rīkoties tālāk. Galvenais sasiet, nostiprināt!
Blakus greznojas kāda sveša galva. Balts, noputējis ģipsis te pietiks ar diviem vai trim sitieniem ar dzelzs kuvaldu – lauskas lielas, dobas, tās salikšu savādāk – deguns saāķējas ar ausi, lausku malas ir asas, priecē dobuma iekšpuse, to taču neviens nav redzējis, paslēptu – tagad ovāli spēlējas ar gaismas ēnām. Žēl, ka nelaikā!
Telpā izcēlās putekļi, nāksies neilgi pagaidīt, kamēr nosēdīsies. Blīvējas jau citi apjomi. Četras rokas, četras kājas, šineļos ietīti ķermeņi, galvās naģenes. Tos vajadzēs apdauzīt no visām pusēm; vispirms nokritīs galvas, tad ķermeņa daļas, giganti ir nogāzti! Šur tur rēgojas drāts gabali, savienojot atsevišķus gabalus, nu gan skats. Lai pagaidām paliek lausku kaudzē, priecē aci – gluži kā kaut kāda Piramīda no cilvēku detaļām!
Blakus darba galds, uz tā balta statuja skatās tālumā- sitiens ar dēli! Īsu brīdi priecīgā amplitūdā tā lido brīvā kritienā: lūk, lauskas guļ jau zemē un gauži raud.
Atvēzējos un ar cirvi situ pa domīgi sēdošu figūru. Tā nepakļaujas uzreiz, nākas vēl reizi no visa spēka atvēzēties. Galu galā lauskas skaisti sagūlušās uz grīdas – ir par ko padomāt.
Atskatoties uz kara lauku, ievēroju, ka dažas lauskas ir lielas, bet daudz sīku drumslu – tās sagrābju kaudzēs, ar lāpstu sametu uz koka paliktņiem laistās kā pērles! Tas izrotās kara lauku.
Cik patīkami apzināties fizisku spēku un iekšējo enerģiju – visa būtība vērsta uz vienu kopīgu mērķi: izjaukt, sasist, izpostīt, tajā pašā laikā – kustību prieks, prieks redzēt sava sapņa piepildījumu.
Vakarā pa televizoru redzēju Cereteli. Viņa darbi: nekādu lielu formu, tikai kaut kādi ķeburi aizpilda milzīgos apmērus ar kādu troksni te varētu pastrādāt ar kuvaldu! Viņa veidojumi ar salūtu lidotu uz visām pusēm, cik daudz brīvas vietas būtu! Arī laukumi! Vajadzēs apgaismot visus maskaviešu radītājus.
Nakts pagāja murgaini, gaidot rītu, lai turpinātu jau iesākto lielo darbošanos.
Stāvu vecā halātā gruvešu vidū, putekļaina, izspūrusi, mutē protēzes, laika krunku izvagota seja. Tāda es stāvu grūta uzdevuma priekšā, ko man liek atrisināt laiks un es pati. Taču jārisina man. Bet laiki ir tādi, kad katram, kas dzer no pudeles, blakus stāv večiņa ar tīkliņu un gaida stikla taru; kad bomzis, līdz jostas vietai ieracies atkritumu konteinerā, kaut ko meklē izdzīvošanai, vai tur pat no urnas izzvejo ko ēdamu ,un uz vietas apēd; kad vīrieši- bēgļi ar zīdaiņiem uz rokām, kas ietīti vecās lupatās, ar izstieptu roku tup uz ceļiem, peļķēs uz asfalta... Daudz ir tādu, kas kaut kur steidzas, steigā dzer no kakliņa, steigā ēd hotdogus, un steidzas, steidzas... nez uz kurieni? Pie baznīcas durvīm kaujas invalīdi: saķeršanās žēlsirdības dāvanas dēļ, klaigā...
Jā, iesāktā lieta jāturpina, tādas ir laika prasības. Kur gan zāģis? Ņemu spaini ar ūdeni – aplaistu ģipša figūru un zāģēju, laistu un zāģēju, zāģēju. Galva jau atdalīta no ķermeņa, tagad perpendikulāri no kakla līdz pašai apakšai. Ūdens ir kļuvis balts no ģipša, zāģis ieēdas stuburā, ūdens pil uz grīdas, visapkārt plūdi, tie iztek tūkstošiem strautiņos.
Ātrāk salauzt, ātrāk noārdīt, ātrāk sadrupināt! Nedrīkst stāvēt mierā ne minūti! Lai viss lido, drūp, izzūd un rodas gruži – vēl jānoplēš audekls no gleznu rāmjiem. Rāmji smiekli nāk! no veciem dēļu galiem, atgriezumiem, kas tika atrasti kaut kur sētu aizmugurē, sanagloti ar mazām nagliņām nepiemēroti gleznām, nepiemēroti; un, lūk, jau audeklu kaudzīte, ko tikko noplēsu no šķībiem rāmjiem, guļ zemē, bet rāmji kopā ar papīriem-zīmējumiem, karstās uguns liesmās sadeg uz balkona! Bet laiks negaida, tuvojas nakts; ātrāk, ātrāk, sekojot sižetam, ir jāpieliek trekns punkts un basta!
Cik labi būtu, ja man piederētu lidmašīna, tad varētu pacelties augstu-augstu debesīs, aizlidot uz pasaules malu, un tur atvērt lūkas brīvībai un tālāk, tālāk, jau brīvā lidojumā- augstums un bezgalīgs skaistums!
Lūcija Daugaviete
pabeigts 18.jūlijā 2008.gadā