Nav rakstīts dzimtajā valodā.
Atmetot malā visus sentimentus, ar kuriem pārpildītas mūsu grāmatas, autors centīsies pēc iespējas precīzāk atspoguļot patiesus notikumus, faktus vai tēlus, atbilstoši tā laika apstākļiem un laika telpai. Vienvārd sakot, nekādā gadījumā netuvoties romāna formai tādā veidā, kādā sarakstītas milzīgas grāmatu kaudzes visās pasaules valodās.
Nedrīkst izbēgt no faktiem. Tos vajag izskatīt gan tā, gan šitā, arī ielikt rokās dažādām darbības personām, lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu tādu vai šitādu notikumu.
Daudzu liecinieku, kuri varētu labāk un precīzāk liecināt par iesākto izpēti un pierādīt dažus notikumus, diemžēl vairs nav... Atsevišķi kauli un nepilni priekšmeti no viņu dzīves un darba ar lielām pūlēm tiek atrasti dažādās pasaules malās, bet tas ir tikai piliens jūrā. Tie, kas vēl palikuši dzīvi, dzīves likteņa varā ir, vai nu daļēji zaudējuši atmiņu, vai kļuvuši akli, kurli, vai spēju kustēties. Jaunus cilvēkus un bērnus nav vērts ņemt vērā, jo viņu notikumu skaidrojums ir visai šaubīgs. Citi ir vienkārši vienaldzīgi.
Tagad vairs neviens nevar pateikt, kurā gadā kāds Jānis Lasmanis, kuram bija liela ģimene-sieva Leonora, divi dēli Otis un Pēteris, kā arī divas meitas Minna un Milda, brauca uz Riti, uz Lietuvu (nav zināms, kur tieši) pārdot zosis. Bet zināms, ka ģimene dzīvoja pie ezera, pat zināms, ka ezera nosaukums ir Rites ezers, kaut gan divas radinieces, pēc daudziem gadiem, bija tur aizbraukušas, bet ezeru vairs neatrada. Ezera vieta bija nolīdzināta ar buldozeru un tur, šķiet, bija iesēta labība. Radinieces redzēja zaķi, kurš cilpoja plašumos. Tādā veidā mēs zaudējam ticamību iepriekš minētiem stāstījumiem par to, ka šeit, starp diviem Stupeļu un Ziemeļu pakalniem, ir bijis zivīm bagāts ezers. Bet, zinot, ka abas radinieces tomēr uzkāpa abos pakalnos un tos apskatīja, mēs nevaram noliegt, ka kādreiz šajā ieplakā starp abiem pakalniem varbūt tomēr ir greznojies Rites ezers.
Ir zināms, ka Otis bijis precējies divas reizes: no pirmās sievas Annas Marijas viņam bija divi dēli (Alfrēds, kurš aizbrauca nezināmā virzienā un apprecējās, viņam bija sava ģimene, un otrs dēls, viņa vārdu neviens neatceras un nav arī kam pavaicāt). Pēc Annas Marijas nāves Otis apprecējās ar Annu no Lietuvas. Ir arī zināms, ka Otis sadega ar visu māju (klīst baumas, ka tā bija ļaunprātīga dedzināšana), sieva Anna aizgāja dzīvot pie brāļa Pētera uz „Uzkalniem”, tur arī palika, nav zināms vai sievas kārtā, vai kalpones. Vairāk par to neko neizdevās noskaidrot, jo Pēteris savos „Uzkalnos” (jauna, bet nepabeigta saimniecība: māja, kūts, šķūnis un visai dīvains saimnieka izgudrojums- ūdens pumpis, ko vajadzēja darbināt ar kāju, māja bija kalna galā, un, kaut gan aka bija ļoti dziļa, ūdens tajā bija maz) dzīvoja kā vientuļnieks. Saimniecību vadīja diezgan labi, bet pa savam. Par to liecināja pārtikas glabāšanas veids: uz ķēdēm no griestiem nokarājās milzīgs čuguna katls, un, lai peles un žurkas netiktu klāt nedēļas racionam – izvārītiem kartupeļiem, katls tika nolaist līdz istabas vidum. Varēja vairs neuztraukties jau pieminēto dzīvnieku dēļ, mājā tie tika redzēti visai bieži.
Bet salīdzināsim bēdīgus faktus: kādu dienu vecs, miermīlīgs zirgs uzkāpa uz kājas jaunai meitenei, un, tikai pateicoties ātrai feldšera palīdzībai- brūci tūdaļ sašuva- briesmas mitējās; bet palika aizdomas, ka te iejaukta Annas burvestība. Viss liecina par to – viņai ir spējas ar savu drūmo skatienu iedarboties uz cilvēkiem. Domājams, ka šeit ir kāds ļaunuma grauds, pretējā gadījumā cilvēki viņai nepiedēvētu daudzas līdzcilvēku bēdas, kas saistītas ar viņas darbībām.
Kad vēl bija Rites ezers, varēja apiet to un nonākt „Pelšos”. Par veco Žurevska saimnieku mums zināms vien tas, ka katru dienu ,agri no rīta pirms saules lēkta un katru vakaru pēc saules rieta, viņš gāja uz ezeru un atgriezās ar bagātīgu lomu. Tagad tam grūti noticēt, jo ezera taču nav! Tā šīs liecības ir kļuvušas par mītu. Saimnieka dēls apprecēja Mildu Lasmani un viņiem piedzima divas meitas, Elga un Valda. Mājā bija daudz cilvēku, bet atmiņās palicis tikai Annas vārds; viņas arī vairs nav, un uzzināt, kur apglabāta ,nav iespējams. Bet nevar nepastāstīt, ka jaunais Žurevskis lauku darbu vietā iedziļinājās grāmatā, uzlicis vecmodīgas austiņas, klausījās radio, un bija ļoti kluss un kautrīgs cilvēks, tomēr sejā vienmēr staroja smaids, klusā balsī viņš dzina visādus jokus. Saimniecība turējās pateicoties Mildas pūlēm, viņa bija ļoti veikla un izdarīga. Saimnieki bija turīgi. Par to liecina fakti, ka, ciemiņiem prom braucot vai projām ejot, vienmēr tika doti līdzi bagātīgi ciema kukuļi. Bet tā visa vairs nav, māja stāv tukša un taciņas pagalmā aizaugušas ar zāli. Tāpēc ļoti viegli ir bijušo padarīt par nebijušu. Sievas un vīra mirstīgās atliekas atdusas tur pat, netālu no viņu mājām. Bet meitas aizbrauca: Elga uz Rīgu, jaunākā, Valda, uz Jēkabpili, tur viņa izveidoja savu ģimeni. Kāds ir redzējis viņas māju, vīru un dēlu. Kāds pat ir lasījis viņas vīra biezas dzejoļu klades (divas vai trīs); vīru sauca Valdis Kvilis. Atkāpjoties no solījumiem pieturēties tikai faktiem, jāsaka, ka, gan pats Valdis Kvilis, gan viņa dzejoļi attiecināmi tai latviešu varoņu grupai, ko mēdz saukt par „bāliem jauniešiem”. Cēli, nesasniedzami ideāli viņus spārno, bet drūmā realitāte iemet dziļā bezizejas atvarā.
Bet tajā laikā, kad vēl eksistēja Rites ezers, kaut kur tālu bija cits ezers – Jaudzumu ezers. Pie tā ezera, daudz mazāka, dzīvoja cita ģimene – Jordas Daugavietis un viņa sieva Ieva. Viņiem bija daudz bērnu, bet liecības zūd. Tos, kuri agri mira, apglabāja Strobuku kapsētā. Uz viena no kapiem tika uzlikts krusts no zaļas liepas, un ar laiku tur sazaļoja liels koks, tas aug vēl šobaltdien, tikai to nav iespējams sameklēt aizaugušajā kapsētā... Bet dzīvie turpināja dzīvot: meita Līza un dēls Augusts. Kad Augusts izauga, viņš meklēja sievu tālu no dzimtajām mājām (ne jau bez vēlmes tikt pie lielāka pūra). Pati sieva Minna Alīna Lasmane stāstīja, kā viņš vairākkārt brauca pie Minnas precībās pie Rites ezera uz „Stupeļu” mājām. Lejā no kalna viņš pārgalvīgi iebrauca sētā tik ātri, ka vējš plandīja spalvas uz viņa cepures. Minna stāstīja, ka līdz ko viņa ieraudzīja braucēju, ieskrēja istabā un paslēpās, ar pukstošu sirdi noklausījās vecāku un līgavaiņa sarunā, un sev apsolīja, ka uzreiz piekritīs, ja ciemiņš lūgs viņas roku. Jo viņa bija vecākā ģimenē, māte necēlās no gultas, tāpēc Minnai neklājās viegli, viņai vajadzēja rūpēties par mazākiem bērniem un smagi strādāt saimniecībā, jo algotņu nebija. Mēs esam tiesīgi apgalvot, ka viņa apprecējās cerībā uz vieglāku dzīvi, bet esam gatavi piekrist, ka viņa gribēja strādāt sev.
Bet te nu redzam dzīves likstas. Mēs esam tiesīgi apgalvot, ka Minna un Augusts mīlēja viens otru (patriarhālās audzināšanas likuma vārdā), un, ka viņi laikam bija laimīgi, un viņu laime bija ilga, tāpat kā viņu kopdzīve, bet visā nopietnībā jāpiebilst: bēdu viņu dzīvē pietika veselam gadsimtam!
Bet laiks ir ātrāks par domu un pārnes mūs mūsdienās, kad...
Vēlāk atgriezīsimies.
Lūcija Daugaviete
1989.gada decembrī