Drukāt
2375 skatījumi

No grāmatas: „Lūcijas Daugavietes dzīve, viņas pašas stāstīta mazmeitai Mārai”. 

Māra Uvarova pēc Lūcijas Daugavietes stāstītā. Iesākta 2006.gadā.

 

Ceļš uz skolu. 

Blakus „Ezeru” mājām, paša ceļa malā, atradās neliela mājiņa „Skaidrītes”. Tur dzīvoja vīrs un sieva Lejieši, viņi audzēja zosis. Kad Lūcīte gāja uz savu pirmo Pilskalnes skolu (četras sākumskolas klases), zosis izskrēja uz ceļa, aizņemdamas visu platību, – tās skaļi šņāca un mēģināja ieknābt kājās. Tāpēc meitenei pienācās tām mest lielu līkumu pa pļavu, pārlecot pāri grāvim. Zosis viņu pavadīja ar tādu šņākšanu, ka aiz bailēm skudriņas skrēja pār muguru un mati cēlās stāvus. 

Nākamais šķērslis bija Baušķenieku Bilis, kurš briesmīgi rēja. Tomēr viņš, par laimi, nenāca uz ceļa, bet turēja distanci, sēdēdams uz sava piemājas ceļa- olnīcas. 

 

Mācības. 

Četrgadīgā skola atradās netālu no Lūcijas mājām. Pirmo reizi Lūcīti uz skolu atveda tēvs Augusts. Meitenes no kopmītnēm (kas atradās turpat skolā) ielenca jauniņo un rūpīgi apskatīja. Pirmajā stundā skolotāja Elza Dambre, viņa bija arī Lūcijas krustmāte, lika rakstīt sava vārda pirmo burtu „L” pa divām rūtiņām – Lūcītei burts iznāca tāds vareni liels, bezizmēra. Vēlāk krustmāte uzdāvināja meitenei lina audekla gabaliņu, baltus zīda diegus un mazas šķērītes rokdarbiem, lai varētu izšūt galdautiņus un salvetes caurās vīles tehnikā. Tie ir Latvijai raksturīgi rokdarbi.  

Visgrūtāk no visiem skolas priekšmetiem Lūcijai padevās ģeogrāfija. Tiklīdz viņa nostājās pie kartes, tūdaļ apjuka. Bet viņa sev apsolīja, ka iemācīsies. Un viņa turēja sev doto vārdu. Pamazām, ar lielu piepūli, tika ar to galā.  

Pret skolotājiem izturējās ar pietāti. Skolā mācīja cienīt vecākus cilvēkus. Lika ar visiem sveicināties. Ja kāds nesasveicinājās ar pieaugušajiem, tad cilvēki par to sūdzējās skolā. Par šādu pārkāpumu uz skolu tika izsaukti vecāki. Bērni staipīja kaklus uz visām pusēm, lai redzētu vai kāds neiet, vai nebrauc pa ceļu. Sasveicināties vajadzēja laicīgi, un pietiekami skaļi, lai to sadzirdētu. Bet mazam bērnam nemaz negribējās runāt skaļi, bet tieši otrādi – būt ļoti klusam un neredzamam, saskarsmē ar svešiem cilvēkiem. Visnepatīkamākā diena bija trešdiena, jo Neretā bija tirgus diena.  

 

Draudzene Rasma. 

Otrais un pēdējais skolotājs un skolas direktors bija Arents. Lūcīte sadraudzējās ar viņa meitu Rasmu. Viņas sēdēja vienā solā. Un, ja Lūcītei bija kaut kas interesants, Rasma lūdzas, lai to viņai uzdāvina, citādi: „Es ar tevi nedraudzēšos!” Kādu dienu Lizes tante no Rīgas atsūtīja ziepītes skaistā iesaiņojumā, ar papagailīšiem. Lūce iesaiņojumu ielika burtnīcā kā lielu dārgumu, un, protams, paņēma to līdzi uz skolu. Tiklīdz Rasma ieraudzīja Lūcijas dārgumlietu, tūdaļ lūdza to viņai atdot. Lūce, protams, atdeva, jo draudzība taču svarīgāka.            

Toties svētdienās Rasma izrādīja draudzenei visu skolu, rādīja savu istabu, kur atradās lielas klavieres (Arents pasniedza arī dziedāšanu), dažreiz pat atļāva pieskarties taustiņiem, radot pāris skaņas. Tas Lūcītei ļoti patika. Vēl Rasma veda Lūci uz savas mājas bēniņiem. Māja atradās blakus skolai. Tur glabājās ziemas krājumi – āboli „Antonovka”. Drīkstēja pacienāties ar dažiem āboliem. Par to Lūcija bija ļoti pateicīga. Savukārt viņa cienāja Rasmu ar riekstiem no sava dārza. Sēdēdamas pie salmu kaudzes, meitenes grauza riekstus, pāršķeļot tos ar akmeņiem.    

Vakaros „Ezeros” bija dzirdams kā bērni no skolas kopmītnēm spēlējās un dziedāja. Bieži bija dzirdama jautrā dziesma – rotaļa „Kas dārzā?” Spriežot pēc balsīm un smiekliem, jautrība sita augstu vilni. Tad Lūcīte nožēloja, ka viņa nav kopā ar bērniem. Kopmītnēs dzīvoja tie bērni, kam mājas atradās tālu no skolas.       

 

Skolas pusdienas. 

Skolas labajā spārnā dzīvoja Skolas Ieva- pavāre. Viņa bija ļoti labsirdīga. Pusdienās viņa vārīja zupu. Zupā lika gaļu, ko bērni bija atnesuši no mājām. Katrā gaļas gabaliņā viņa iesprauda kociņu- kāsīti ar kādu noteiktu zīmi: citam tas bija krustiņš, citam kvadrātiņš, trīsstūrītis, eglīte. Kad zupa bija gatava, Skolas Ieva katram bērnam lika šķīvī „viņa gaļas gabaliņu” ar visu kociņu. Viņa dusmojās, ja daži gaļas gabaliņi, vāroties, izjuka un katlā peldēja „tukši” kociņi. Tas notika tāpēc, ka gaļas gabaliņi bija pārāk trekni. Tādiem bērniem Ieva vienmēr lika savus gaļas gabaliņus. Nabadzīgus bērnus, kuriem gaļas vispār nebija, baroja pie atsevišķa galda. Viņiem deva pienu bez maksas, bet maizi vajadzēja ņemt līdzi no mājām. Vēl Skolas Ieva gatavoja ļoti garšīgu uzpūteni ar brūklenēm un ķīseli.

Ienākot klasē, dežuranti pārbaudīja vai rokas ir tīras. 

  

Ekskursijas. 

Skolotājs Arents rīkoja ekskursijas pa Latviju. Tajā laikā bija sauklis „Apceļo dzimto zemi!” Brauca uz Staburagu, Pērses upi – skatīties ūdenskritumus. Tad uz Krustpili – vērot ugunsdzēsēju paraugdemonstrējumus. Tam speciāli domātu būvi aizdedzināja un tad dzēsa.

  

Egle skolā. 

Pirms paša Jaunā gada visiem bērniem vajadzēja skaitīt pantiņus (tautasdziesmas-četrrindītes), stāvot uz soliņa. Bērni jauca vārdus, kautrējās, citreiz pat raudāja. Bieži tie bija jokaini dialogi, piemēram:

– Ko viņš cauru dienu dar’?

– Zemi ar.

– Un vai arī ecē, sēj?

– Nē, to viņš nespēj.

Runa ir par kurmi, kurš ar zemi, bet neprot strādāt ar grābekli un sēt. 

Daži bērni aizmirsa pantiņu, jauca rindiņas, kautrējās. Citus vajadzēja mierināt. Bet vienmēr viss beidzās labi. Vecais Briedis visiem dalībniekiem izdalīja medus burciņas. Skolotāji dalīja bērniem konfektes. Pēc tam visi priecājās, gāja rotaļās un dejoja ap egli.

  

Irši. 

Skolas pagalmā auga liela, skaista bumbiere, pilna ar sulīgiem augļiem. Bet pat pietuvoties bumbierei nebija iespējams, jo tur mitinājās daudz lapseņu un iršu. Kukaiņi izēda bumbierus no iekšpuses, un kokā karājās tikai tukšas un sanošas miziņas. Zemē tādu bumbieru ar „noslēpumu” bija ļoti daudz, bet bērni baidījās pat garām paiet. 

  

Augļi. 

Lūcei ļoti garšoja ķirši. Gar olnīcu, pie mājas sētas, auga ķirši. Pavasarī tie skaisti ziedēja, bet vasarā bija pilni lielu un sulīgu ogu. Meitene uzrāpās uz sētas, tad pārrāpās kokos un caurām dienām ēda ķiršus, spļaudama kauliņus uz visām pusēm.  

Vēl Lūcītei garšoja bumbieri. Pati kārdinošāka, un garšīgākā bija dzeltenā pudeļbumbiere, taču tā bija ļoti liela, un bumbieri auga pašā galotnē. Lūce ar dažnedažādām kārtīm un maiglīti (kārts, kam galā no ievām pīts tāds kā grožiņš, kas speciāli domāts augļu novākšanai) centās tos pasniegt, pat purināja koku, bet nekas neizdevās. Augusts speciāli Lūcītei uz citas mazas bumbierītes uzpotēja tieši šo bumbieru šķirni (viņš labi prata uzpotēt augļu kokus). Cita bumbieru šķirne bija ziemas, arī ļoti garšīga.

Lūce pielūdzās, lai mamma viņai nopērk māla podiņus, lai pati varētu vārīt ievārījumu. Viņa skatījās kā Minna to dara, un vārīja ķiršu, ābolu, bumbieru un citus ievārījumus. 

Daugaviešiem nebija zemeņu, bet Lūcei tās ļoti kārojās. Augusts palūdza Šķušķenei no Mūrniekiem zemeņu stādus, bet paņēma vecus stādus – nebija nevienas ogas. Vēlāk sapnis tomēr piepildījās: kad Lūcija jau mācījās Rīga, viņa tirgū nopirka zemeņu stādus un atveda mammai. Vēlāk mamma vārīja ļoti garšīgu zemeņu ievārījumu un sūtīja to meitai. 

 

Salnas. 

Saimniecībā bija daudz labu ābeļu šķirņu: „Antonovka”, „Baltā dzidrā”, „Miltainīši”, „Rožāboli”, „Cukuriņi”. Taču 1939.gadā bija barga ziema un daudzas ražīgas ābeles nosala. Visā Latvijā bija vērojamas nosalušas un  kailas ābeles. Lielajā Daugaviešu ābeļdārzā izsala ļoti daudz ābeļu. Augusts nespēja skatīties uz šo postažu un izzāģēja visu ābeļdārzu, izrāva pat celmus. Milzīga celmu kaudze vēl ilgi stāvēja sētā. Vēlāk celmus sakurināja krāsnī.

 

Baltā skola. 

Kad Lūcija pabeidza četras klases Pilskalnes skolā, viņa turpināja mācības Neretas baltajā skolā. Ziemā uz skolu viņu veda tēvs. Tas bija ļoti agri, kad debesīs vēl bija redzamas zvaigznes. Tad Lūce gulēja ratos un skatījās debesīs (no tā laika Lūcija sapņoja par astronomiju). Brauca taisni pa Susejas upi, jo ziemā ledus – labākais ceļš. Brauca arī garām „Čaupanāniem”, un tētis stāstīja par mājas saimniekiem. Pēc viņa teiktā, mājas saimnieki esot augstprātīgi un skaļi. Viņš stāstīja arī par citām mājām un to saimniekiem.  

Jaunajā skolā zēni biedēja meitenes, solot tās iesviest „lauvu bedrē” – pagrabā. Kādu dienu meitenes ienāca aktu zālē, kur uz postamentiem bija izvietoti slavenu cilvēku krūšutēli, un, skat, -visi postamenti staigā. Meitenes izbijās un traki spiedza. Bet tie bija zēni, kas nocēla krūšutēlus zemē, bet paši ielīda postamentos. Raustīja meitenes aiz bizēm.

 

Skolotāja Lūcija Kalniņa. 

Baltajā skolā vislielāko iespaidu (ietekmi) uz Lūciju atstāja skolotāja Lūcija Kalniņa. Skaidrojot, kas ir mīlestība, viņa sacīja: „Piemēram, kad izved mēslus, zēns tai meitenei, kas viņam patīk, uzmet virsū mēslus – lūk, tā ir mīlestība!” Kaut gan pati bija vecmeita. Pēc izskata ļoti smieklīga: staigāja baltās zeķītēs, apaļīga, ar divām plānām bizītēm. Viņa asi, pamācoši žestikulēja ar labo roku, bet kreiso roku tajā pašā laikā turēja azotē.  

Viņa mācīja iededzināt plāksnītēs slavenu rakstnieku dzimšanas datus. Vispār viņa pasniedza literatūru un daudzus citus priekšmetus. Bet ārpus mācību darba mācīja arī citas dzīves gudrības. Piemēram, kā pareizi sakraut malku. Visi skolēni viņas uzraudzībā krāva malkas grēdas, un skolotāja lika pārkraut tās vairākas reizes, kamēr darbs tika padarīts ļoti labi. Toties šo prasmi apguvām uz visu savu dzīvi. 

Viņas māja „Palsāni” atradās netālu no Andrejskolas tilta. Tur viņai bija bišu drava. Dažkārt skolotāja Kalniņa veda savus skolēnus apskatīt bišu stropus. Pirms tam rūpīgi apdūmoja meitenes, īpaši zem svārkiem, sakot, ka bitēm nepatīk sveša smaka. Viņa bija biškopju biedrības locekle. 

Lūci, kā vienu no labākajām skolniecēm, viņa aizsūtīja mācīties uz Jēkabpili, pārceļot no septītās klases uzreiz uz devīto. Atvadoties vēlējumu izteica ar Annas Brigaderes vārdiem no lugas „Sprīdītis”: „Ej pasaulē plašā, mācies pacietību un ciet klusu”, ko Lūcija turpmāk arī darīja, tiesa, ne vienmēr  mācēja ciest klusu.

  

Alma Osīte. 

Viena no labākajām draudzenēm Neretas skolā bija Alma Osīte. Lūci atveda uz skolu uz visu nedēļu. Vienā gultā gulēja divas meitenes. Alma un Lūce gulēja vienā gultā un gadījās, ka caurām naktīm sačukstējās un ķiķināja, palīdušas zem segas. Viņas sacerēja stāstus, iztēlojoties sevi par Bili un Bobi. No tā laika, pateicoties, protams, arī  talantīgajai literatūras skolotājai, radās vēlme rakstīt grāmatas. Alma agri nomira.  

 

Skolas dzīve Jēkabpilī. 

Jēkabpilī Lūcija vēlējās kļūt par rakstnieci vai dzejnieci. Tur viņa arī sāka rakstīt. Publicēja savus rakstus par Neretu un Pilskalni avīzē (pārsvarā par kolhozu) zem pseidonīma „Pēteris Lauks”. Vēlāk atveda Minnai avīzi, kur bija raksts par dzimto pusi. Minna teica: „Šos cilvēkus es pazīstu, bet kas ir Pēteris Lauks, kurš visu to uzrakstīja?” Lūce atzinās, ka tā ir viņa, un abas ilgi smējās.

Jēkabpilī bija divas skolas: baltā un sarkanā, abas atradās netālu viena no otras – pāri ceļam. Ģimnāzisti mācījās abās skolās. Tur Lūcija mācījās no devītās klases līdz divpadsmitajai. 

 

Zigrīda Gibža un skolotājs Pavlovs.

Šajā skolā bija jauna draudzene – Zigrīda Gibža. Zigrīda bija ugunīga rudmate ar divām sapītām bizēm un vasaras raibumiem. No viņas mājām līdz skolai abas gāja rociņās sadevušās – turoties ar īkšķiem. Tā gāja arī no vienas skolas uz otru, tā esot bijis ļoti ērti. Dzīvoja Zigrīda ar savām māsām ļoti nabadzīgi. Abas draudzenes vienmēr sēdēja kopā pirmajā solā. Fizikas stundās, kuras pasniedza jauns, rudbārdains skolotājs Pavlovs, meitenes bezkaunīgi skatījās skolotājam acīs, koķetēja un smējās. Kā skolotājs to varēja paciest? Bet pēdējā eksāmenā viņš tomēr ielika Lūcijai divnieku. Pirms eksāmena Lūcija ar draudzeni Dzidru (vēl viena sirdsdraudzene no vidusskolas klasēm) un vēl diviem draugiem, tā vietā, lai gatavotos eksāmeniem, aizbrauca vizināties ar laivām pa Daugavu. Blakus laivā, divi citi zēni, šļakstīja viņas ar ūdeni, bet meitenes tikai smējās. Rezultātā abas bija cauri slapjas. Eksāmenā Lūcija izvilka nepareizo „špikeri”, par citu tēmu. 

Skolotājs Pavlovs pasniedza arī astronomiju. Skolas dārzā atradās liels teleskops. Mazas meitenes skolotājs cēla uz rokām, lai varētu parādīt viņām zvaigznes. Šis priekšmets Lūcijai ļoti patika. 

 

Animālistika pasteļa tehnikā. 

Sieviete gados pasniedza bioloģiju. Lūcija, strādājot ar pasteli, piezīmēja pilnu albumu ar dzīvniekiem. Taču nenostiprināja zīmējumu ar laku, un skolotāja, labojot burtnīcas, sasmērēja rokas. Tas viņai ļoti nepatika. Pienācās visu darbu pārstrādāt.

  

Blēņas. 

Politekonomijas stundās vajadzēja veidot apskatus. Kādu reizi Lūcija nolēma pajokot. Viņa paņēma garu papīra rulli un uzrakstīja uz tā savu referātu. Stundā, lasot, tas atritinājās līdz pat grīdai, par ko skolēni ļoti uzjautrinājās. Kad skolotājs pamanīja, viņš kļuva dusmīgs un gribēja izsaukt uz skolu vecākus. Lūcija atvainojās un zvērēja, ka nekad vairs tā nedarīšot. Skolotājs toreiz piedeva.

 

Keramika. 

Vēl bija rasēšanas skolotājs Pormalis. Vienlaicīgi viņš bija arī keramiķis (strādāja keramikas tehnikā), tāpēc viņš iegādājās mufeļkrāsniņu un vadīja skolā keramikas pulciņu. Tur Lūcija izveidoja varen daudz lielu zaķu, kurus noklāja ar glazūru un apdedzināja, un vēl izveidoja vāzi un Čapajevu zirgā. Šīs viņas pirmās keramikas skulptūras tika pat izliktas izstādē. Tagad Jēkabpilī atrodas Keramiķa Andreja Pormaļa māja – muzejs. 

Starp citu, 1946. – 1950. gados viņš bija Jēkabpils Bērnu Mākslas skolas direktors. 

 

Klasesbiedri. 

Izņemot draiskuli Zigrīdu, skolā mācījās arī daudz citu interesantu un kolorītu skolēnu. Piemēram, Uldis – gara auguma puisis, kurš draudzējās ar mazo Dobelnieku. Viņi vienmēr un visur bija kopā.  

Vidusskolā Lūce sadraudzējās ar Dzidru Muzikanti. Dzidra kļuva par vislabāko draudzeni visa mūža garumā. Kopā viņām vienmēr bija jautri. Dzidra īrēja dzīvokli blakus Jēkabpils kapsētai. Siena šķūnī viņas gulēja un gatavojās eksāmeniem, iztiekot ar vienu maizes kukuli visu dienu. Ļoti jautri un interesanti pavadīja laiku. 

  

Cūka. 

Tajā laikā Lūcija dzīvoja blakus šaursliežu dzelzceļa stacijai, pa kuru  brauca no Neretas (Neretā dzelzceļa stacija atradās Pasta ielas galā). Viņa dzīvoja pie kādas labsirdīgas sievietes, kura baroja Lūci ar gardām maltītēm, un ar prieku vēroja, cik garšīgi meitene ēd (viens no viņas firmas ēdieniem bija rudmiešu zupa). Viņas vīrs bija elektriķis. Kādu dienu viņš palūdza Lūcei palīdzēt nokaut cūku, jo viņa sievai nepatīkot skatīties uz asinīm. Un Lūce ar lielām šausmām un bailēm turēja lielo cūku, kura spārdījās un traki kvieca, kamēr to nokāva. Pēc tam Lūcija ar izbrīnu vaicāja: „Kāpēc tad viņš to cūku nevarēja nosist ar elektrību, ja jau ir elektriķis?”  

 

Karš. 

1941.gada 22.jūnijā sākās vācu fašistu Latvijas okupācija. Vasarā baltajā skolā atradās pārsiešanas punkts, kur Lūcija iekārtojās strādāt par sanitāri. Viņas pienākumos, pārsvarā, bija pārsiet zēnus, kuri bija savainojušies, sprāgstot šāviņiem, kas bija izmētāti, kur pagadās. Viens no tādiem puišiem – Jūlijs Treiģis, nākotnē kļuva par Pilskalnes pagasta priekšsēdētāju, sportistu, brīnišķīgu cilvēku. Viņam nebija labajai rokai pāris pirkstu. Vecumdienās Lūcija tikās un uzturēja  ar viņu labas attiecības.  

Lūcija stāstīja, ka fašisti nošāva pusi no klases skolēniem – tie visi bija Neretas tirgotāju bērni. Gandrīz visi viņi bija ebreju tautības (pašus tirgotājus arī nošāva). Uzbrukuma laikā vācieši mierīgos iedzīvotājus un viņu īpašumus neaiztika, bet atkāpjoties – tas jau cits stāsts. 

Augusts bija smaga rakstura cilvēks, bet diezgan savaldīgs, kaut arī reizēm ātras dabas. Vienmēr darīja tikai to, ko pats vēlējās, nesteidzoties, ar apdomu. Kad vācieši atkāpās, 1944. gadā, viņi paņēma visu – pat vistas. Saimniecības šķūnī apmetās vairāki vācu karavīri. Minna brīnījās, ko tur zaldātiņš darina no kociņiem – izrādījās – vistu būri, kuras pēc tam arī savāca. Kad vācu karavīrs izveda no kūts pēdējo vismīļāko zirgu, Augusts sēdēja pie loga un visu redzēja, bet ne vārda nebilda. Kaut arī, pēc Lūcijas liecības, sirds viņam sāpēja. Un labi, ka neko neteica, citādi viņu būtu nošāvuši (Augustam bija „asa mēle”).

Bet pats briesmīgākais notikums Daugaviešu dzīvē  bija, kad sagūstīja Arnoldu. „Ezernieku” mājas iedzīvotāji ar visu iedzīvi slēpās Ezeriņa mežā. Tur pat netālu, kartupeļu vagās, tika noslēpti arī trauki. Atbraukušie ar kara mašīnu vācieši, sagūstīja Arnoldu un veda uz nošaušanu. Minna tad nokrita zemē ar seju uz leju un plati izpleta rokas kā krustu. Bet, tavu brīnumu! Gabaliņu pabraucot, mašīna apstājās, Arnolds izkāpa un skrēja uz mežu slēpties. Tas bija ļoti baisi, jo fašisti varēja viņu nošaut jebkurā laikā, kamēr viņš skrien. Lūcija pēc tam ļoti ilgi skraidīja pa mežu un meklēja brāli. Atrada viņu guļam kādā grāvītī. Izrādījās, ka Arnolds (viņam bija 22 gadi) vāca un lasīja mežā atrastas grāmatas, kuras, atkāpjoties, bija pametuši krievu armijas karavīri. Viņam bija savākta jau diezgan liela bibliotēka. Viņš lasīja visu pēc kārtas, ko bija atradis. Bija daudz komunistiskās literatūras, par ko viņu vācieši arī sagūstīja. Tajā brīdī, kad Arnoldu apcietināja, viņš paspēja no grāmatu kaudzes izvilkt Hitlera grāmatu „Main kampf”. Kurš, kā zināms, līdz pat pašam karam „draudzējās” ar Staļinu. Šī grāmata viņu arī izglāba. Tomēr šī, tik tuvā sastapšanās ar nāvi, nepagāja secen. Vēlāk Arnolds sajuka prātā. Tā bija liela traģēdija visai ģimenei. Izmisuma brīžos Minna esot teikusi, ka labāk būtu zīdaiņa vecumā  atdevusi savu dēliņu cūkām par barību, nekā tāda nelaime. Arnolds dzīvoja mājās, bet, pēc vairākām trakuma lēkmēm, ģimene bija spiesta viņu ievietot slimnīcā. Dažas reizes brīvdienās viņu no slimnīcas ņēma uz mājām, līdz laikam, kamēr tas vairs nebija panesams. Pēc visa notikušā Minna ar lielu rūpību audzēja dārzā Arnolda mīļākos ziedus – Sarkanās uguntiņas.