Vēlu vakarā atveda televizoru. Visa ģimene sagaidīja to atplestām rokām. Visiem trijiem sejā staroja prieks. Elektriskās gaismas pielietā istabā, mirdzošs brīnums drīz vien atrada savu vietu – pretim lielam un platam ģimenes dīvānam.
Ar bērnu uz rokām apsēdās viņa otrā sieva, kā cariene, apaļa, ar kumpi uz deguna-maska, apvilkta ar porainu cilvēka ādu.
Apburtais vīrs – viņas visuzticamākais kalps – pieskārās kontaktdakšiņām. Iedegās gaisma, ekrānā parādījās gaismas svītras, sāka skanēt balsis. Gāja kaut kāds raidījums. Bet kas tas ir?
Viņš pirmais sāka atpazīt: klusām, bet nepārprotami zilā kvadrātā mainījās, cits citu apsteigdami, skati no viņa iepriekšējās dzīves!
Tas ir viņš- jauns, gudrs vīrietis, ar vienmēr augsti paceltu galvu, ar atpogātu, vējā plandošu mēteli, raiti soļo pa lielpilsētas ielām; mīl, sapņo, rada, runā dzeju un kāri klausās Baha mūziku; draiskojas kopā ar to meiteni, kura nav laimīga, jo nevar ne mīlēt, ne dzīvot bez viņa. Tas taču ir viņš, viņš, viņš!
Tas ir viņš, kurš, mīlot, agri kļūst par tēvu;tas ir viņš, kurš, mierina apjukušo jauno meiteni un autiņos tin viņu pirmās, patiesās un vienīgās mīlestības bērnu!
Dzīve viņu situsi vairākas reizes. No ekrāna kā stikla lauskas bira brīnišķi atmiņu tēli, kā putekļi izgaisa visi jaunības sapņi. Viņa pirmā mīlestība pārakmeņojās, dzīve lika iet citu ceļu, viņš nepretojās.
Bet vai tagad viņš ir laimīgs? Varbūt jā. Bet vai tur tā lieta?
Viņš nolēma, ka viss ir jāizstāsta tiem, kas visu mūžu viņu ir sāpinājuši, bet taču arī mīlēja viņu. Viņš grib atgriezties jaunībā. Viņam tas jādara!
Viņš pieskrien pie ekrāna un izgaist kopā ar attēlu.
Istabā iestājas tumsa.