Vēlu vakarā piebrauca divi lieli autobusi. Uz visu vasaru no zemestrīces skartās Taškentas atveda tumšu uzbeku bērnu un pusaudžu bariņu – atpūsties. Viņi, samiegojušies, netīrām mutēm, neēduši, tūdaļ sāka lasīt priežu čiekurus, ar tiem bija nosēts viss Jaunrades Nama „Dzintari ”pagalms.
Bija karsta vasara. Dzintaru pludmale bija raibum raiba, cilvēku nosēta. Maigas ūdens šalkas sajaucās ar priecīgām atpūtnieku skaņām. Tūkstošiem bumbu lēkāja virs spēlētāju galvām. Dienas riteja kā zelta ķēdīte, likās, ka tā būs mūžīgi.
Agri no rīta, svilpjot, sporta skolotājs sauca mūs visus uz jūru. Tajā dienā mēs gājām trijatā. Pludmalē bija vējaini – likās, ka laikapstākļi sapurinājās: augstu jūrā ziedēja un vējā šūpojās balti viļņi, dobji dārdēja ūdeņi.
Man patīk bargi laikapstākļi. Kad spotra skolotājs un vēl divi iznāca no ūdens, vienaldzīgi sakot, ka viņi iet projām, es uz viņiem pat nepaskatījos. Izstiepos, izpletu rokas, kā putns debesīs un pilnībā uzticējos viļņiem. Laiku pa laikam caur viļņiem spīdēja bāla pludmales maliņa. Uz augšu! Uz leju! Milzīga ūdens masa paceļ Tevi augstu, augstu, tur, kur gaisā sairst pēdējā ūdens pile. Šķiet, ka uz mirkli esi palicis gaisā- nē, tu lido bezdibenī, tukšumā, tur, lejā, un grimsti biezā, zilganā klusumā.
Bet tas ir mānīgi, tas nav ilgstoši. Ūdens ieplūst tev mutē, rotaļājas ausīs, ar divām straumītēm iekļūst tev degunā, un nebeidzami kustas. Tu jau neelpo, bet tikai brīžiem izdves bezpalīdzīgu gārdzienu, tā vēl vairāk atbrīvojot ceļu valdonīgajai ūdens stihijai. Kājas, kuras ir radušas staigāt pa zemi, veltīgi meklē kādu atbalstu. Un, kad satrakojusies jūra paceļ tevi virs zilas asmens virsmas, Tu redzi tukšu pludmali un zini, ka neviens nenāks: visi sēž pie saviem šķīvjiem – viņiem brokastu laiks, Tev- lēnām un grandiozi tuvojas nāves stunda. Kas Tevi izglābs?
Bet tur, mājās, savā siltajā gultiņā mierīgi un bezrūpīgi guļ tavs mazais cilvēciņš. Viņš drīz modīsies, un viņam Tu būsi vajadzīga. Neviens cits, tikai Tu! Un Tu pēdējiem spēkiem centies izrauties no apreibinošas un lēnas nāves rokām, dzīvniecisks kliedziens pārņem Tevi, un kā bulta uzlido debesīs.
Šajā laikā pludmalē rotaļājās viens pusaudzis no Taškentas, tikai viens, bet ar to pietika- viņš sniedza man savu palīdzīgo roku.
Vakarā Domu baznīcas ērģeļu skaņas dziedāja par to notikumu.